Par #PieliecPunktu un repu Latvijā

Pēdējos gadus 10 esmu ļoti pietuvināts Latvijas hiphopa scēnai - ikdienā joprojām klausos ļoti daudz latviešu repa, apmeklēju pasākumus, iegādājos albumus, daudziem stāstu par repu un iesaku klausāmmateriālu, kā arī personīgi pazīstu lielāko daļu izpildītāju, ko ikdienā klausos.

Tieši tāpēc ir īpaši sāpīgi skatīties uz to, kādā kontekstā reps šobrīd parādās medijos un to, cik nelietīgs un nožēlojams ir veids, kā reps tiek padarīts par Radio Pieci klupšanas punktu artusu, poļu un šipkēvicu publiskajās cīņās.

Pāris punktos mans viedoklis par notiekošo:

1) Man ir nepatīkami skatīties uz to, kura repa daļa nonāk sabiedrības redzes lokā un beidzot gūst plašāku uzmanību ārpus hiphopa scēnas ierastā klausītāju loka. Visu cieņu gan manam draugam Mārtiņam Pavasarim; visu cieņu arī battla dalībniekiem no kuriem pusi pazīstu personīgi, bet kopējā kvalitātes latiņa ir zema. 

Es gan teiktu, ka lielākā problēma ir pašu reperu slinkums, kūtrums un nevēlēšanās ņemt dalību - Latvijas scēnā netrūkst gana spēcīgu talantu, bet nez kāpēc gana bieži sanāk tā, ka visskaļāk izskan nebūt ne tā labākā repa daļa.

2) Manī skumju smīnu izraisa satraukums par jauniešu ietekmēšanu ar lamuvārdiem. Kad augu, pirmo klašu vecuma puikas vilka DC++ Šalles dziesmas, zināja katru rindiņu un deklamēja bez mitas - lūk, tur, iespējams, bija vieta satraukumam.

Gana bieži tiek raisītas diskusijas par Mūzikas ierakstu gada balvu (diskusijas Tinteszobā - viens un divi) - kas īpaši ironiski, šogad repa nominācija tika apvienota ar deju mūzikas un tai vietā, lai uzvarētu kāds no nominētajām pusjēdzīgajām repa relīzēm balvu, protams, saņēma Bermudu Divstūris, kura mūzikas radītais ļaunums latviešu jaunatnei varētu būt krietni palielāks. Skaņdarbam, "Labi", kura teksts vēsta "

"Ja tavi pupi ir lieli un pakaļa arī,
Ja kaut kas tev tevī nepatīk, tas vairs nav svarīg'"

YouTube vien ir 2.3 miljoni skatījumu, kamēr skaņdarbs, kam bērni dungo līdzi "Es parasti nepīpēju, bet padod man to kāsi" var lepoties ar 1.3 miljoniem skatījumu. Un primārā auditorija /vidējais klausītājs šim ir sākumskolas un pamatskolas vecuma bērni.

Nu redz, un to mēs atbalstām un tam mēs dodam balvas. Kamēr reps ir lumpeņu deģenerātu mūzika (paldies, Rībena).

3) Es piekrītu, ka šī visa epopeja ir koks ar diviem galiem - tam, ko Dorians darīja radio battlā pret VIŅU nav vietas sabiedriskajā radio. Tam nav vietas arī vienkārši radio, tam nav vietas interneta radio, tam nav vietas jebkur ārpus Doriana guļamistabas un viņa galvas.

No manas puses gan jāatzīst, ka visu cieņu par nākamo battla kārtu pret Reisu - nezinu, vai pie vainas ghostwriteri, pēkšņa iedvesmas deva, negulētas naktis vai kas cits, bet sniegums bija daudzas reizes labāks, turklāt arī saturiski ne tuvu tāds bezpriģels, kāds pārsvarā notiek battlu saturā.

4) Skaidrojums tiem, kas nav reperi/repa galvas un hiphopa scēna aprobežojas ar "Gustavo, Ozols, āā, nu vēl tas Gacho, ja?" -> hiphopa kultūra Latvijā pastāv un lai gan šobrīd, manuprāt, nav tās spožākie gadi (PKI, Zaptes utt.), tiek radīts daudz laba repa. 

Ieskatam iesaku paklausīties kaut Tabļa producēto, izcilo Eliota "Pilsētas meiteni", ko apjomīgā balsojumā Radio Pieci klausītāji atzina par 2014. gada labāko repa dziesmu (kurā nav neviena lamuvārda, btw); teju jebko no Edavārdiem, anša un Orioles Skarabeju, Nātres un Džuzepes "Esam kustībā" un tā tālāk un tā joprojām - kaut YouTube Related videos būs gana labs veids, kā mēģināt nokļūt pie kvalitatīva materiāla latviešu mēlē.

Ja pavisam švaki, varat arī prasīt man - šķiet, tā repam savulaik pievērsu gan Edgaru Bāliņu, gan vēl kaudzīti cilvēku, kas šobrīd ir entuziasti.

5) Man bija ļoti dīvaini klausīties Armandu un Žaku, ejot Artusa pavadā un stāstot, ka Latvijā pēdējo desmitgadi netop labs reps.

Īpaši interesanti tas ir Žaka aizvainojuma pret medijiem kontekstā - ka, lūk, viņa stafu neviens neņem, par to neraksta. Aiz vēsturiskas cieņas pret izpildītājiem daudzi klusē, bet būsim godīgi - albums ar nosaukumu "Kā taisīt selfijus korumpētā Austrumeiropas pilsētā" ar Wordā taisītu albuma vāku, kas pieejams fucking Amazon (ar dziesmu nosaukumiem angliski), saknē ir andergraunds andergraunda pēc. Lai cik sociāli nozīmīgas tēmas tiktu skartas un lai cik true, nesabojāts reps tas varētu šķist pašam autoram, šī mūzika savas specifikas dēļ Latvijā jau tā interesē trīs saujas cilvēku (un pārsvarā nostalģisku iemeslu dēļ) + samudrot tā izplatīšanu, cik vien iespējams, tā nesasniegs vairāk cilvēku. 

Visu cieņu Žakam, es augu ar STA mūziku un tā bija, iespējams, mans pirmais solis jēdzīgajā Latvijas hiphopa mūzikas daļā, bet aizvainotība par to, ka mediji imagināri neņem pretī viņa mūziku, nav iemesls paziņot, ka kultūra ir mirusi. 

Jebkurā gadījumā - mūzika top, desmitiem un simtiem tūkstoši cilvēku Latvijā to klausās un kvalitatīvs reps nav 50 padsmitgadnieku padarīšana. 

6) Par Pieci eksistenci kopumā - man personīgi ir prieks par vairumu lietu, ko viņi dara.

Vienīgais, ko vērts pateikt - ir muļķīgi mērīt Pieci reitingus pēc cilvēku skaita, kas pieslēgušies frekvencei, vai kaut strīmo aplikācijā. Jaunieši radio neklausās.

Pieci, manuprāt, jābūt kvalitatīva satura radīšanas platformai - content is the king, neatkarīgi no izplatīšanas veida. YouTube virziens izskatās gana veiksmīgs. Un, starp citu, #PieliecPunktu pārraides vai Gada Dziesmas 2014 izziņošanu dzīvajā, uz vietas Ūsās klausījās desmitiem cilvēku - man grūti iedomāties citus piemērus, kad cilvēki speciāli pulcētos, lai klausītos RADIO.

--

Jebkurā gadījumā - visu cieņu Mārtiņam Pavasarim par to, ka pēdējā gada laikā reps ir pavīdējis gan visos portālos, gan kaudzē radio staciju, presē, televīzijā un tā tālāk - lai cik absurdi tas neizklausītos, repa scēnā tas nav pašsaprotami.

Es ļoti ceru uz kopējās latiņas celšanu - man ir milzīgs prieks par Abras iniciatīvu ik nedēļu trešdienu vakaros rīkot freestyle treniņus Ūsās - tas ir viens mazs, bet lielisks veids, kā likt kultūrai augt; man ir milzīgs prieks par Tinteszoba eksistenci, lai veicinātu diskusiju un kvalitatīva repa izplatību; man ir milzīgs prieks par katru izdoto kvalitatīvo skaņdarbu - labāk sagaidu no Eliota vienu dziesmu gadā, ko pēc tam noklausīties simtiem reižu, nekā cīnos ar viduvēja repa pārprodukciju.

Ļoti ceru, ka reps radio viļņos atgriezīsies - ja ne Mārtiņa paspārnē, tad kāda cita gana kompetenta entuziasta (vai pat izpildītāja) rokās. Kultūrai tas ir vajadzīgs.

 

 

 

 

 

Kā nosūtīt paciņu ar DPD?

Es sevi uzskatu par ārkārtīgi miermīlīgu cilvēku. Visai reti rodas situācijas, kad mani iespējams saniknot, izvest no pacietības vai likt ļoti daudz un ļoti smagi lamāties. Paldies DPD, kam tas ir veiksmīgi izdevies.

Atrunas pirms tālākā:

  • Lai gan savas dienas vadu, strādājot digitālajā aģentūrā, es neesmu lietojamības speciālists un runāšu tikai no ierindas lietotāja skatpunkta. 
  • Ja DPD ir Tavs/Tavu draugu klients vai darba devējs, es ļoti atvainojos jau iepriekš. Es nesaku neko sliktu par DPD servisu kā tādu, kas ir atstājis ļoti uzticamu un kvalitatīvu iespaidu, es runāju tikai par lietotāja pieredzi, vēloties veikt pasūtījumu.

Tātad, man radās vajadzība nosūtīt vidēja izmēra kasti uz Tukumu ar kurjeru. Domāts, darīts - dodos uz DPD.lv, jo tas ir pirmais top-of-mind kurjerserviss manā galvā. Atrodu sadaļu Nosūtīšana, lai saprastu, ka DPD nodalījuši paku sūtīšanu atsevišķā lapā Epaka.lv. OK, dodos tālāk. 

Atveru Epaka.lv, kurā, lai nosūtītu paciņu, nepieciešams reģistrēties. Nolemju to atkārtoti nedarīt un izmantot kolēģes pieejas. Nonāku garumgarā formā, kurā latviešu valoda mijas ar angļu un saskaros ar neveselīgi daudz aizpildāmiem laukiem, piemēram, "Ref. nr. 2 (ROD):" - lai ko, pie velna, tas nozīmētu. Plus mīnus uz dullo norādu pakas izmēru un svaru, precīzi sapildu formu ar adresēm un kontaktiem, pat veiksmīgi tieku pie plānotās cenas. Spiežu Saglabāt.

Tad sākās jautrības daļa. Ieķeksēju savu pasūtījumu, spiežu "Maksāt" un pēc loga "Jūsu maksājums tiks iesniegts bankā. Vēlaties turpināt?" man parādās izcili sarežģīta dilemma:

Mēģinu vēl trīs reizes, nonāku pie šī paša loga un trīs reizes izeju maģisko cilpu. (Mēģinot šo darbību veikt raksta tapšanas brīdī, saņemu jaunu, ne mazāk simpātisku logu:)

OK, forši. Citas alternatīvas, kā bez maksāšanas tikt pie pasūtījuma nosūtīšanas, neredzu. Procesā esmu paspējis atrast paša DPD publicētu PDF instrukciju uz 12 lapām par to, kā veikt pasūtījumu. Lieki piebilst, ka Google atrodu tiešo linku uz PDF. Malači, ļoti ērti, paldies.

Šajā brīdī man process ir nedaudz apnicis, nolemju piezvanīt DPD un papļāpāt, domājot, ka varbūt kaut ko daru ļoti nepareizi. Pavadu zināmu laiciņu, izvēloties valodu, sarunas tēmu un klausoties gaidīšanas mūzikā. Visai aši tieku savienots ar dāmu, kurai paziņoju, ka man vajag nosūtīt paciņu uz Tukumu, esmu nokaitināts pēc Epaka.lv lietošanas un, vai varu veikt pasūtījumu pa telefonu (iepriekš telefonizvēlnē esmu izvēlējies Pakas nosūtīšana). Dāma vaicā, vai uzņēmumam ir noslēgts līgums ar DPD. Man nav ne jausmas, saku, ka iepriekš esam sūtījuši pāris pakas, bet diez vai. 

Dāma man laipni pastāsta, ka šajā gadījumā man jādodas uz DPD.lv (ne Epaka.lv), jāatrod izvēlnes septītā sadaļa "Veikt pasūtījumu" un jāizvēlas apakšizvēlne "Garantijas vēstuļu klients". Intuitīvi, malači DPD - kāreiz pirmā vieta, kur būtu meklējis.

Intuitīvi, malači DPD - kāreiz pirmā vieta, kur būtu meklējis.

Intuitīvi, malači DPD - kāreiz pirmā vieta, kur būtu meklējis.

Atverot šo lielisko sadaļu, mani aicina meklēt pogu "Garantijas vēstule sūtījumiem pa Latviju". Meklēju, meklēju - o, izrādās, ka viena no četrām garām pelēkām teksta rindām mikroskopiskā fontā patiesībā ir poga, kas man nepieciešama.

OK, pārlaimē par savu atradumu, spiežu virsū - šeku reku dabūju skaistu Word failu, ko man vajagot aizpildīt, parakstīt un nosūtīt DPD ar faksu (man gan piebilst, ka derot arī ar telefonu bildēts un e-pastā nosūtīts, bet parakstam gan jābūt). Apjūku, saku paldies un nospriežu, ka to gan varu izdarīt.

Veru vaļā lielisko Word dokumentu ar nosaukumu "Garantijas_vestule_jur pers _(veidlapa)_141001-3.doc".

Tas jau ir cerīgi, bet šajā brīdī process mani ir padarījis pavisam īgnu. Es negribu meklēt apakšizvēlnēs Word dokumentus, kurus sūtīt pa faksu. Es negribu veltīt laiku rīkiem, kuri nestrādā. Es gribu nosūtīt paciņu. Vienu, nevis paleti, kuru jāmēra kubikmetros.

Kā es iedomājos paciņas nosūtīšanu?
Variants 1: es piezvanu DPD, pasaku, ka man vajadzīgs nosūtīt paciņu, viņi tai atbrauc pakaļ, es samaksāju ar karti, paciņa aizbrauc, visi laimīgi.

Variants 2: es atveru DPD.lv, ieraugu lielu un skaistu pogu "Sūtīt paku", aizpildu formu, veicu maksājumu internetbankā/izvēlos maksāt ar karti nosūtīšanas brīdī. Visi laimīgi.

Variants 3: man ir DPD mobilā aplikācija, kura atpazīst iepriekš saglabātas adreses (Darbs/Mājas līmenī). Es aizpildu formu, kurjers atbrauc, visi laimīgi.

Variants 4: OK, saglabājiet tos pašus fuckupotos rīkus, kas jums ir, jo tā noteikti ir "globālā sistēma, ko mēs Latvijā nevaram mainīt/ietekmēt", bet tad panāciet, lai tie rīki strādā un lai no lietojamības puses lietotājs kaut ko saprot, nevis meklē intuitīvo apakšizvēlni "Garantijas vēstule".

Nu tā kaut kā.

Kas mani padarīja vēl 2x dusmīgāku, bija DPD Twitter konts. Es dienas vidū paspēju noburkšķēties tviterī par to, ka "Nekad dzīvē neesmu redzējis lietotājam nedraudzīgāku User Experience kā @DPD_LV", protams, ka līdz šim brīdim neesmu saņēmis nekādu reakciju.

Vēlējos citēt pāris tvītus (kas iespraukušies pa vidu nemitīgajiem konkursiem, kuros, domājams, var laimēt pārsteiguma balviņu - pildspalvu):

-> "Aukstākajās ziemas dienās sildos ar gardu šokolādes dzērienu. Kāds ir Tavs mīļākais ziemas dzēriens?"

-> "Nenokar degunu! Ja ar pirmo mēģinājumu nekas neizdodas, mēģini vēlreiz, līdz izdodas. :)"

Nu forši. Ļoti relevanti uzņēmumam, kas sniedz kurjera pakalpojumus. Man kā klientam uzreiz ir skaidrs, ka uzņēmuma vērtības ir "draudzīgs, pozitīvs, atvērts, uzticams". "DPD - Tavs labākais draugs." Bet tas, ka ašais un uzticamais kurjerdienests nejēdz pusi dienas izrādīt kaut mazāko interesi, lai palīdzētu risināt problēmu, kamēr publicējas 3 mēnešus uz priekšu sašedulētie tvīti, gan nav pārāk jauki. Atruna: es neatbildēšanu īpaši nepārmestu zefīru ražotājam, bet DPD ir servisa uzņēmums, kam prioritātei vajadzētu būt operatīvam un pietiekami ieinteresētam klientu servisam.

Šī vispār ir ļoti populāra problēma - ne vienmēr ēstuvei ir jēga pucēt tviteri, lai no 204 sekotājiem reizi mēnesī viens nospiestu Favorite, kamēr ēstuvē uz vietas ir noplukuši galdi, nelaimīgi un īgni pārdevēji un nestrādājošs Wi-Fi. Man ir ļoti dīvaini, kad internetos spoži uzņēmumi, dzīvē rada vilšanos.

Nu tā kaut kā. Rezumē - es ļoti nevēlējos veltīt stundu laika, lai saprastu, kā nosūtīt paciņu. Tāpat es nevēlējos veltīt vēl divas, lai uzrakstītu šo rakstu un, domājams, pabojātu piektdienas darba dienu pārītim cilvēku, bet šoreiz es nenoturējos, jo tik galējs absurds prasa rīcību. Piedodiet. 

Rīt došos uz pastu.

Taksometru stāsti

Vairums taksometru braucienu ir ātri aizmirstami - atkarībā no šofera laipnības un runātīguma pakāpes, labākajā gadījumā galamērķī ierodies pa ceļam izklaidēts ar sarunām par takšu kariem, neko nesaprotošajiem dispečeriem vai nebeidzamajiem sastrēgumiem.

Taksisti mēdz būt pavisam dažādi - ar dažiem nekāda saruna vispār fiziski nav iespējama, citiem pietiek pateikt "Sveiciens!", lai sāktos pusstundu ilgs monologs. Vairumā gadījumu es gan priecājos par pļāpīgiem taksistiem - izdodas uzzināt gana daudz interesanta.

Reizēm gadās citādi. Pēc īpaši kolorīta brauciena pāris dienas atpakaļ, nolēmu, ka jāatcerās vēl daži gadījumi.  

Stāsts #1 - svētdienas vakars, viesojos vakariņās pie draugiem Pļavniekos. Ar Niku esam atbraukuši ar velosipēdiem, bet ap pusnakti, kad laiks posties mājup, slinkums un netīkamais laiks liek atcerēties par kādas takšu kompānijas nesen izziņoto iespēju pārvadāt velosipēdus. Domāts - darīts, saucam taksi.

Izejot uz ielas pretī taksistam, padzīvojuša paskata kungs mūs sagaida ar nule aizpīpētu cigareti un burkšķēšanu par to, ka "velotaksis paliek velotaksis" un jādzenās šurp. Kādas 10 minūtes aizņem abu velosipēdu uzstutēšana uz jumta, nemitīgi pukojoties par to, ka varēja taču ar jēdzīgākām stiprinājumu sistēmām aprīkot auto.

Beidzot sākam braucienu - pirmā lieta, ko mums paziņo - ka potenciāli tūlīt beigsies benzīns, jo nav bijis laika to ieliet. OK. Tā vietā, lai izmantotu navigatoru, kuļamies pa maziem iekšpagalmiem un braucam iespējami dīvainu maršrutu - sajūta, ka gribas kaut kā atpelnīt čakarēšanos ar velo. Vienubrīd man tiek vaicāts, vai klausos krievu mūziku, atbildu, ka ikdienā ne pārāk. Atbildot tiek uzgriezta 3x skaļāk kāda krievu estrādes zvaigne (o, atradu - Ļeps) - "Uhh, kas par balsi, vai ne?". Uzzinu, ka mūsdienās diski ir baigi dārgi un šo kungs klausās jau kopš vakardienas, jo nespēj pārtraukt klausīties.

Kā ierasts, sarunā paprovocēju uz tēmām par takšu kariem - uzzinu, ka kungs kāreiz nesen atkal Vecrīgā ielenkts, bet, uzrodoties tūristiem, konfiktsituācija beigusies. Nākamā tēma: Panda Taxi - kopīgi konstatējam, ka nesaprotam, kā tie taksometri spēj izdzīvot, vienīgā atšķirība mūsu stāstos - šoferis dalās ar spilgtām metaforām, ka reiz izbraucis ar Panda Taxi, kurš smirdējis kā piepīpēts mirušas tantiņas dzīvoklis. OK.

Pienāk kārta stāstam par Jauno Vilni - nupat kolēģim no krievu bagātnieka esot piedāvāti 400 EUR, ja 15 minūšu laikā nokļūs pie kādas no Jūrmalas viesnīcām (cik noprotams, normāli šim maršrutam vajadzētu 2x vairāk). Pēc veiksmīgas uzdevuma izpildes kungs piedāvājis 5000 eiro, ja viņu ievedīs pludmalē pie pasākuma ieejas. Taksists bijis domīgs, bet atteicies. 

Ik pa brīdim parādās replikas par benzīna beigšanos, ik pa brīdim kaut kam tiek veltīts lamu vārdu krājums, bet kopumā brauciens jautrs - daudzi dīvainie sīkumi šo padarīja par pavisam interesantu izbraucienu.

Stāsts #2 - piektdienas pievakare, jādodas uz Galaxy S IV (laikam) prezentācijas pasākumu Koyā, Andrejsalā. Izsaucu Panda Taxi.

Atruna: Panda Taxi ir absolūta loterija. Ja ar Baltic Taxi Tu zini, ka praktiski vienmēr būs OK vai labi, bet ar Alviksu zini, ka būs drausmīgi, Panda atļaujas pārsteigt - reizēm ļoti pozitīvi, reizēm ne tik ļoti. Jebkurā gadījumā ar viņu tarifiem - parasti no auto varēsi izkāpt kā uzvarētājs.

Atgriežoties pie konkrētā vasaras vakara - šoreiz joks bija tāds, ka taksists:

a) nesaprata pilnīgi nevienu vārdu latviski. Nulle. Ieskaitot "pa labi" un tamlīdzīgi. Bija sajūta (un tas pat neskan pārāk nereāli), ka džeks ir vakardien ievēlies no Tadžikistānas, Ukrainas vai kādas citas austrumu puses zemes un cenšas piepelnīties.

2) Nezināja, kur ir Andrejsala. Un vienīgais, kas ļāva mēģināt viņam to noskaidrot, bija bieza Rīgas papīra karte, kurā kungs manāmi neorientējās. Kas nostiprina pirmajā punktā izvirzīto teoriju.

Bija smieklīgs brauciens, vicinoties ar rokām un cenšoties panākt, lai nešķērsojam Daugavu. Ar pāris krievu valodas vārdiem, ko spēju izspiest, pat kaut kā pietika, lai nonāktu galamērķī un uzēstu Korejas gatavotās uzkodas. Win.

Stāsts #3 - rīts, kopā ar kolēģiem dodamies prezentēties klientam. Pusaizmidzis un domājot par gaidāmo prezentāciju, īsti nepamanu, kas notiek, bet laikam taksistam kāds nevietā piegriežas priekšā.

Galarezultāts - Brīvības ielā, 101/DDB rajonā taksists sāk spiest gāzi grīdā, braucot pāri dubultajai līnijai, lai taranētu (?) priekšā esošo mašīnu. Kolēģiem tā nešķiet pārlieku laba ideja, viņi nomierina iekarsušo taksistu un abi šoferi apmainās vienīgi ar sulīgiem vidējā pirksta krājumiem. Mani gan nepamet sajūta, ka taksists tūdaļ nometīs auto Brīvības ielas vidū, lai dotos izsist no otra šofera taisnību ar dūrēm. Galā nokļūstam dzīvi, progress.

Stāsts #4 - vienmēr īpaši interesantas sarunas vedas ar taksistiem, kas nolēmuši drīzumā pamest darbu un izmanto iespēju izlikt visu, kas uz sirds. 

Tā, braucot no Pārdaugavas, uzzināju, ka "taksistiem nekad nevar ticēt" - viņiem patīk izdomāt leģendas par nobrauktajiem attālumiem, uzņemtajiem pasažieriem un sasniegtajiem varoņdarbiem. Jaunie taksisti mēdzot nosarkt brīdī, kad vecākie pārbauda stāstu patiesumu ar pogu kombināciju uz skaitītāja - ne visi zinot, ka tas izdarāms.

Brauciena biedrs stāstīja, ka ar dispečeriem nedrīkstot sabojāt attiecības - ja dispečers uzēdas, apzināti došot īsākos/neizdevīgākos braucienus. Tāpat, izrādās, ka Baltic Taxi jau vairāk kā pusotru gadu neesot Mustanga - vadītājs to esot nokāvis, kas, šoferaprāt, bija kas pavisam nepieņemams. 

Īpaši interesanta man šķita daļa par takšu kariem - piemēram, teritorija pie Piena esot sadalīta un svešiem taksometriem tur atrasties neesot vēlams. Stāstā saņēmu arī pāris spilgtus piemērus metodēm, kā no nevēlamajiem taksometru vadītājiem atbrīvojas. Ļoti interesanti, man vienmēr bija licies, ka taksometru karus izraisa mazās, dīvainās takšu firmas, ne lielie un relatīvi prestižie zīmoli. Patiesība izrādās citāda.

Vēl noskaidroju, ka taksometru vadītāju vidū ir milzīga rotācija - taksists izteica teoriju, ka, viņaprāt, trešdaļa vīriešu vecumā līdz 40 ir kādreiz dzīvē strādājuši par taksistu. 

Stāsts #5 - ir 2015. gada janvāra sākums. Braucam ar draugiem uz tuvo Pārdaugavu, taksists brauciena beigās paziņo "Ā, jā, skaitītājs man rāda latos, haha." un galvā pārrēķina cenu uz eiro. Malacis.

Stāsts #6 - braucam no Vecrīgas uz biroju ar Emīlu, runājam par to, ka jāpērk iPhone. Taksists iesaistās sarunā, sakot, ka var piedāvāt iPhone un iedod savu numuru. Pēcāk viņš aicina attaisīt cimdu nodalījumu, kurā glabājas viņa Sony Xperia ar pilnībā sašķaidītu ekrānu un korpusu, ko ilustrē ar tekstu "Ja vien neesi Taisons, man pretī dusmās nevajag stāties."

Pēc mirkļa pamanu, ka arī viņa darba planšetei ar Waze ir zirneklis uz ekrāna, vaicāju, kas ar to - atbildē saņemu "Nu jā, parasti uzšauju ar dūri, kad nestrādā, vienreiz uzbliezu ar delnu un sašķīda." Iedvesmojoši.

--

Šie ir pāris spilgtākie piemēri, bet neparasti braucieni gadās gana bieži. Priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savu taksometru stāstu.

Sveiciens atpakaļ

Es intensīvākā vai mazāk intensīvā formātā blogoju pēdējos 6 gadus un, lai gan pēdējais pusgads sanācis kā nelāga pauze, esmu sapratis, ka man pārlieku patīk rakstīt, lai aizmestu blogu novārtā. 140 zīmes ir par maz un pārāk īslaicīgas.

Līdz ar migrāciju uz Squarespace varēšu gan aiztaupīt sev tehniskas dabas galvassāpes, gan gūt jaunu un skaistu bloga izskatu, gan svaigu startu - vairums veco ierakstu atjaunot neplānoju.

Meisters.lv savulaik bija pāris rakstu ar desmitiem tūkstošu lasījumu, bet, atskatoties atpakaļ, tas viss šķiet noiets etaps. Šī noteikti nebūs vieta, kurā gaidīšu milzu Google trafiku vai ievietošu AdSense reklāmas, šī būs vieta, kur izteikties, kad radīsies tāda nepieciešamība.

Par jaunu startu!

Vilhelms

Foursquare: 6 iemesli izmantot servisu + 6 padomi tā ikdienas lietošanā

Pirmkārt, jāatzīst, ka šis raksts top ar pāris gadu aizkavēšanos, tomēr joprojām visai bieži saskaros ar ne visai pamatotu skepsi pret Foursquare. Apgalvot, ka Foursquare lietošana ir bezjēdzīga, ir tikpat absurdi, cik apgalvot, ka “nelietoju Twitter, jo man neinteresē, ko citi ēd pusdienās vai cikos mostas”. Ikviena servisa vērtība ir atkarīgi vienīgi no paša paradumiem, interesēm un tā, cik interesanti/neinteresanti ir Tavi draugi.

6 iemesli lietot Forsquare:

1) Iespēja momentāli novērtēt un iepazīt jaunas vietas

Foursquare Tips ir fantastiski laba un kvalitatīva iespēja, lai uzreiz uzzinātu visu svarīgāko par kādu vietu. 30 sekunžu laikā ir iespējams gūt iespaidu par ēdiena kvalitāti, apkalpošanas ātrumu, cenu līmeni utt. Ja kādā vietā ir labākie Cēzara salāti pilsētā, Foursquare tas būs uzzināms sekunžu laikā.

2) Kvalitatīvākā iespēja atrast jaunas vietas

Foursquare ir ārkārtīgi labi pārdomāti vietu meklēšanas algoritmi – atrodoties nepazīstamā pilsētā un meklējot “coffee”, “breakfast” vai “book store”, rezultāti visbiežām būs ļoti kvalitatīvi atšķirībā no jebkāda veida katalogiem/datubāzēm, kuros vietas gluži vienkārši apkopotas.

Kad šogad braucu pāris dienas pastaigāties pa Londonu, paliku ļoti interesantā, rūpnieciskā Londonas rajonā tuvu centram, nakšņojot pamestā rūpnīcā, dalot telpas ar ļaudīm no visas pasaules (Airbnb spēks). Tieši izmantojot Foursquare, atradu foršākās kafejnīcas un ballīšu vietas pārsimts metru attālumā no mājvietas.

3) Vērtīga informācija, kas nav pieejama cituviet/pieejama vieglāk

Wi-Fi paroles, restorānu galdiņi ar labāko skatu, lidostu stūri, kas aprīkoti ar elektrības rozetēm, īpašie piedāvājumi utt. – neskaitāmas reizes tieši Foursquare informācija ir palīdzējusi vairāk izbaudīt kādu vietu vai ietauīt naudu.

4) Iespēja momentāli uzzināt draugu atrašanās vietu

Pat, ja mums ikdienā neinteresē, kur paviršas paziņas ietur pusdienas vai cikos apmeklē sporta klubu, ir gana daudz situāciju, kad uzzināt draugu atrašanās vietu ir noderīgi.

Pirmais gadījums – kad atpūties centrā un vēlies uzzināt par  potenciāli sastopamo draugu gaitām, nerakstot neskaitāmas Facebook ziņas/SMS. Otrais gadījums – ierodoties kādā lielākā pasākumā (piemēram, koncertā Palladium vai festivālā), ir iespējams pamanīt, ka turpat atrodas kādi sen nesatikti draugi.

5) Lietojot Foursquare, veidojas gana aizraujošs dzīves arhīvs

Ir ļoti interesanti pavērot paradumu maiņu – kā mainās vietas, kur dodies pusdienot un atpūsties, ar kādiem cilvēkiem tiecies un kā mainās apmeklēto vietu katgorijas. Gan pašā Foursquare, gan gana daudzos ārējos rīkos ir iespējams ērti piekļūt Foursquare vēsturei un izmantot to, lai atskatītos pagātnē.

6) Iespēja ietaupīt un iegūt īpašos piedāvājumus

Lai gan Foursquare Specials Latvijā nav vērtējami kā ārkārtīgi populāri, iespēju Foursquare lietotājiem iegūt īpašos piedāvājumus netrūkst. Elementārs piemērs – abās labākajās Latvijas kebabnīcās FoodBox 4SQ mēram ir iespēja pusdienot par puscenu (turklāt, piemēram, šobrīd mēra statuss izskatās ļoti elementāri iegūstams).

Lai gan piedāvājumu varbūt nav ārkārtīgi daudz, labākajās vietās visai bieži var gadīties kādi patīkami pārsteigumi, kas paredzēti tieši Foursquare lietotājiem.
 

6 padomi, lietojot Foursquare:

1) Atslēgt notifikācijas par draugu atzīmēšanos vai ierobežot tās līdz minimumam

Man ir žēl visu to manu draugu, kuriem katru dienu notifikācijas formā pienāk ziņas par to, kur šodien esmu devies pusdienās. Ļoti liela daļa Foursquare lietotāju atstāj notifikācijas ieslēgtas, bet vairākumā gadījumu tas ir lieki – tas ir kaitinoši, nevajadzīgi un ne pārāk pozitīvi ietekmē telefona baterijas darbības laiku.

Pieļauju, ka pāris tuvāko draugu turēšana notifikācijas attālumā vēl ir saprotama, bet atstāt ieslēgtas ziņas par desmitiem vai simtiem paziņu ikdienas gaitām ir vienkārši nevajadzīgi.

2) Pārdomāt, kur atzīmēties ir vērts

Ikdienas iečekošanās piemājas Maxima X, trolejbusa pieturā vai piemineklī, kuram ej garām, visai reti kādam radīs jelkādu labumu. Nemaz nerunājot par fantastisku tendenci atzīmēties vietās, kam dodies garām, nevis reāli tur atrodies.

Foursquare gan pašam, gan draugiem būs vērtīgāks, ja tajā atrodamais saturs būs vairāk vai mazāk kvalitatīvs.

3) Ierobežot draugu apjomu Foursquare

Es nezinu, ko no manis vajag visiem tiem nepazīstamjaiem cilvēkiem, kas mani pievieno Foursquare – es nedomāju, ka viņiem varētu būt interesantas manas gaitas, tāpat kā man pilnīgi noteikti neinteresē, ko dara viņi.

Jo kvalitatīvāks būs Tavs Foursquare draugu saraksts, jo pozitīvāka būs servisa lietošanas pieredze.

Vēl viens aspekts par ko vērts padomāt – drošības jautājums. Foursquare draugiem ir redzams daudz par daudz, īpaši, ja regulāri mēdz čekoties mājās.

4) Atstāt Tips vietās, ko regulāri apmeklē

Lielākā Foursquare vērtība ir unikālais materiāls, kas atrodams gandrīz jebkurā lokācijā. Ieteiktu neskopoties ar recenzijām un bildēm – jo vairāk to izmantosim, jo vērtīgāks visiem (ieskaitot vietu īpašniekus/pārvaldniekus) kļūs serviss.

5) Ignorēt punktu sistēmu un Badges

Šai punktā liela daļa lietotāju man nepiekritīs, bet būsim godīgi – punktu un nozīmīšu krāšana, lai cik ļoti nepalīdzētu servisam būt aktīvāk pielietotam, katram individuāli nes tieši nekādu labumu. Dzīšanās pēc punktu skaita vai nozīmīšu apjoma visbiežāk nozīmēs vēlmi čekoties pēc iespējas biežāk un vairāk, un tam nav nekāda sakara ar servisa lietošanas kvalitāti (protams, ja nozīmīšu medīšana ir iemesls biežāk izkustēties no mājām, tas ir forši).

6) NELAIST KATRU CHECK-IN UZ TWITTER UN FACEBOOK

Lūdzu, nedariet tā. Lūdzu. It īpaši, ja dzīve sastāv no maršruta “mājas->skola->piemājas Maxima”.

Es nesaku, ka to nedrīkst darīt vispār (var un vajag), bet Twitter konti, kas sastāv tikai no 4SQ automātiskajām ziņām, ir Twitter konti, kas nevienam nepatīk.

Kopumā: lai Foursquare lietošana radītu labumu, es ieteiktu fokusēties uz kvalitāti, ne kvantitāti. Iespēju plašums, ko piedāvā platforma, ir visai nenovērtēts un, jo vairāk lietotāju servisu izmantos (un darīs to kvalitatīvi), jo lielāks labums no tā būs visiem.